nogurums. šī bija pasmaga nedēļa, šī bija izcili piesātināta diena, nesen vēl pavingrojām, rīt daudz kas jāpaspēj, nākošnedēļ vai-vai-vai cik daudz darbiņu un pienākumu un jāpaspēj, šis tas tiešām svarīgs. laikam neko vairāk neizdarīšu, tad jau laikam jābeidz īgņoties par iešanu uz sestdienas bērēm un loģistiku (mammas mašīna nav braucama, mums draud sabiedriskais, kurā noteikti būs auksts, ilgi jābrauc un pēc tam jānīkst līdz nākošajam lai var tikt mājās) un ziediem un ziemas bēru ceremonijai svaigā gaisā galīgi nepiemērotu apģērbu (velc ko gribi, tāpat salsi) un dusmas pašai uz sevi. neba nu bērnības draugu tēti mirst lai ieriebtu tādām nīgrām jaunkundzēm kā es. un kauns par nīgrumu un neapmierinātību šai sakarā. un kā nu es aizbraukšu uz MS noslēguma ballīti un kā es to un kā es šito. viss tikai es-es-es-man-man-man
vēl būtu jāaiziet pie dakterītes, bet sāku justies kā iedomu slimniece.
sāku arī izjust gavēņa smagumu. šodien neapzināti gandrīz nopirku karbonādi, man ļoti iegaršojušies kartupeļi ar balto mērcīti, bet sākas garšu halucinācijas. tomēr es esmu stiprāka, es izturēšu. es stāvu tam pāri