jeņķu (un ne tikai) filmās ir tāds izteiciens - embrace it! tā nu grasos pieņemt savu neirotismu. kas gan būtu domājis, ka mani pāsrteigs tas, ka esmu neirotiska. (var jau cerēt, ka tas viss sesijas un stresa dēļ, bet nebūsim naivi)
tā nu nācu cauri pilsētai, auksts vējš pūta man sejā. nedaudz padomāju - esmu neirotiska. nu un

pilnīgs negarīgais

ja nevar palikt ar sevi vien jo draud sastrīdēšanās (nevajag uztraukties, tas tikai prāta un jūtu duālisms nevis balsis, kas saka ko priekšā), jāmēģina terapija - jāved sevi ciemos, laukā, pēc vīna, ja nelīdzēs - dušā un tikai tad /ja nu galīgi nekādi/ ķersimies pie viedokļa izteikšanas cibā /jau iepriekš tīksminoties berzēju roķeles. diemžēl iespēja nejauši apvainoties ir pārāk reāla, tad nu par trolli, cacu, zelta meklētāju (šķiet, jaunākais bija padauza, ja) varēsiet saukāt citureiz

ja nelīdz optimisms, gremdēsimies dziļāk pesimismā, dzersim Cabernet-Sauvingon un klausīsimies mūziku ar asociācijām.
šībrīža intereses - destrukcija un dekonstrukcija un cik ilgā laikā var izstrādāties alerģija pret dažiem skaņdarbiem (vai to vispār attiecina uz jebko, kas nav akadēmiskā mūzika?)