esmu augšā jau pietiekami ilgi lai būtu brokastīs apēdusi cīsiņus (ļoti garšīgi, rekomendēju). tūlīt malkošu kafiju. interneti jau izlasīti, būs jāsāk kārtot māju. principā izgulējusies biju jau pussešos, bet kas gan tā par perversiju - svētdienā celties tik nešķīsti agri.

man šķiet, ka es cirslīša cienīgā kārtā tikko skaipa paroli nomainīju uz to iepriekšējo, ko jau dažas dienas nekādi nevarēju atcerēties

kā vienmēr, kad krietns darbiņš labi, ja pusē ir uznācis miedziņš - tāda nepārvarama vēlme nedaudz pasnaust un pusizkrāmēto plauktu un uz grīdas nevērīgās kaudzēs sazortētos materiālus un grāmatas atstāt kaķa uzraudzībā, kamēr laiski slaistos, sapņoju un miegojos

atklājums ir Florences un mašīnas Try A Little Tenderness, kuram oriģināls un citas versijas klāt nestāv
šobrīd deg manas loga Zsv lampiņas, dāmu aliņs ir izdzerts, plaukts ar saturu vietā nav pārlikts, bet pati jūtos kā nepelnītās Bonifācija brīvdienās

ļoti jocīgi nemācīties. tik ļoti, ka ne vien šķiet, ka it kā varētu. bet tā, ka jau sāk šķist neērti, ka to nedaru. laikam tasinība tiem amerikāņu zinātniekiem, kas apgalvo, ka ieradums izveidojas 21 dienas laikā

tūlīt sabrukšu nervos. tas tizlais plaukts, protams, ir nestabils, jo grīda ir šķība arī tai stūrī, uz kuru to pārvietoju. vienīgā atšķirība - ja pie durvīm novietots plaukts draudēja uzkrist uz galvas enerģiskākiem ciemiņiem, kas sparīgi iestampā istabiņā vai kaimiņienei, kad tā mīņājas pie sliekšņa, tagad plaukts ar saturu (kas ir svarīgs visās nozīmēs) var uzgāzties uz galvas man, kad es guļu (un tos lāstus jūs, mēs un es pati nevēlētos dzirdēt)
esmu nogurusi šajā mājsaimniecībā darīt un organizēt visas saimnieciskās lietas. gribu būt princese