man ļoti patīk šobrīd populārā tendence stilīgajos seriālos likt skaistu mūziku. es jau biju aizmirsusi Ed Sheraan dziesmu Kiss Me. un uzminiet, ko es tagad klausos

ar mani ļoti bieži notiek jaukas lietas. šodien pat piezvanīja šuvējiņa, pie kuras es pamatskolā gāju uz nodarbībām šūšanā, kas amatu apvienošanas kārtībā ir māmiņas draudzene un manam daiļajam violetajam ziemas mētelītim no vecmāmiņas krājumiem izvilktās trīs gadus skapī nīkušās jenotādiņas (kura arī nākusi no humpalām vai viņas draudzenes skapja) uzšuva apkaklīti. esot ļoti skaisti - tā man māmiņa teica. un šodien šuvējiņa - maza, jautra, sirsnīga būtne lipīgiem smiekliem piezvanīja, ka sarunās ar dēlu, kurš strādā tepat blakus lai pirmdien atvedot, jo viņai griboties izdarīt man ko labu
tādas lietas ar mani notiek

klausos saldu, lirisku popmūziku (Boyce Avenue kaverversijas un Ed Sheraan ir jaunākie monamūri), šīsdienas plāns nav izpildīts, bet akadēmiskie panākumi tomēr diezgan ievērojami. lai izslēgtu prokrastināciju internets bija nodots trimdā un tūdaļ atkal ies atpakaļ. telefonu izslēdzu un neslēgšu iekšā vismaz līdz desmitiem. vajag taču mākslīgi radīt labvēlīgus apstākļus mācībām. un nevajag krist pilnīgi zemu līdz uzmanības diedelēšanas līmenim kaut gan man šķiet es jau esmu tur

man piezvanīja un piedāvāja martā uz nedēļu braukt līdzi svētceļnieku grupai uz Franciju, dažas dienas Parīzē, tad Tezē. martā. semestra vidū. tur jau būs lapiņas un zaļgani zālāji. un Parīze ir totāls monamūrs, vēl tikai Budapeštā un Vīnē ir bijis tapat kā tur - izkāp no autobusa un saproti, ka varētu tur dzīvot. tāda ļoti mājīga un piederīga sajūta
un valodas barjerai tas būtu vajadzīgais kills. endorfīnu sprādziens. kā lai tagad koncentrējas