samierināšanās. pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem klausos melanholisku un sāpīgu mūziku bez megabēdīgām asociācijām. mūzika tik smalka, skaudra un skaista, ka man līdz sāpēm gribas lasīt Sartru. drīz. pēc nedēļām trijām - lēnām, skaisti un ar baudu
kaut kāds vāhs - zaurēju līdz pus 4, no rīta mirīju nost (es nezinu, kas tas bija, bet gandrīz mani nobeidza), tad stundas četras gaidīju, kamēr varēšu atbildēt. atbildēju par spīti sirdsklauvēm un pirmsģībsteklītim, tagad esmu nogulējusi kādas stundas trīs, visu laiku smokot jo istabā nav gaisa, salstot jo ir auksti un drebulīts krata un šķebinoties jo no vakardienas nekas kārtīgs nav ēsts. roksa tik vārgas, ka neko nespēj paņemt, sirds dauzās un sāp - pilnīgs pipec, jo nākošā nedēļa vājprātīga (pati, protams, vainīga) bet ja ir tā, es laikam labāk maksāšu sodu par nelaicīgumu, jo pavisam nobeigties arī negribas
patiesība ienīģais, ko gribētos ir gulēt viņa skavās un just kā drebuļi pamazām atkāpjas
nenotiks
