zīmēju, lepni ķiķinot atrādu dzīvesbiedrenei to, kas man izskatās kā puķu pušķis (bet, protams, tas nav) un viņa saka - izskatās pēc vēdeklīša. smieklīgi, jo zīmēju es šūnas, kas atrodas sēkliniekā
un sesijas beigās, kad būšu tikusi vaļā no lielajiem bubuļiem es lepni, laiski un intelektuāli lasīšu garīgi piesātinātu literatūru - Kantu vai Svēto Augustīnu
tā ja
varētu jau pačīkstēt par to, cik ļoti gribas uz to balli pilī (iedomājieties - tiešām balle ar dažādu mūziku, tiešām pilī. ar dejām un izejamajām kleitām), bet man gribētos vai nu kompānijā vai ar pavadoni. bet no draugiem radiem paziņām neviens neies, pavadoņa man nav un nebūs, nav ko sevi tracināt
ko nu par priecīgo
labāk pastāstīšu jums to, ka krustmāte labprāt gribētu man par vīru mežinieku vai lauksaimnieku. šodien mēslus dakšojot (mums te dažreiz jāstrādā ar dzīvniekiem, lai zin kādi darbi laukos jāveic) tik tizli sanāca, ka ķiķināju. kurš kārtīgs lauksaimnieks ņems par sievu tādu, kas pat mēslus dakšos neprot. lol
viena lieta ir metaforas. izlasi, uztver, saproti. bet, kad tu dzīvē redzi, ka aitas tiešām baidās no svešiniekiem. ka aitas svešiniekiem klāt nenāk un neseko, tad caur šo metaforu ieraugi to jēgu, ko autors tajā ielicis
šādā laikā ļoti gribas slēpes. vai vismaz sniega maisu zem dibena
