mani sapņi vienmēr ir ļoti pietuvināti realitātei - viss, ko uztver maņas apmēram tikpat spilgts kā nomodā. nav jau ne vainas. tikai dažreiz, kad sapņo par ikdienu - reālu, prozaisku ikdienu ar ikdienas situācijām un sarunām un strīdiem un pamosties, ir ļoti grūti saprast un pieņemt, ka īstā realitāte ir šī - bez situācijām un sarunām un strīdiem
ceru, ka zemapziņai kādreis apniks mani čakarēt vai vismaz ta pāŗstās kaisīt sāli pāpītē

uzliku Bon Iver. pirmo reizi klausos apzināti, ta kā tagad nu, lūdzu, atzīstieties, kas to lika ballītēs vai kurās filmās skan, jo dzirdēta - totāls deja vu

sniega vēl nav, bet man ir ļoti lielas aizdomas, ka Bon Iver un Sigur Ros būs šīs sezonas mūzika

ir mums tāda jauka tradīcija kā karnevāls ar priekšnesumiem, pārģērbšanos un dejām. šogad gribu satriecošu tērpu - skaistu, seksīgu un tādu, lai varu mežonīgi dejot, nebaidoties no tā, ka baumu dzirnas jau pāris stundas vēlāk zelēs manus kauliņus, jo esmu dejojusi. pluss būtu tāds, ka es varētu uzaicināt dejot pasniedzēju, pie kura viens no smagākajiem priekšmetiem un kurš drīz būs mani iebiedējis, deja varētu būt savdabīga pretbaiļu terapija
par Dārtu Veideru gluži negribu maskēties, figūra arī nav pārāk jācenzē, krūtis varētu parādīt drusciņ vairāk, nekā esmu pieradusi. man jau visādas domas ienāca prātā - sākot ar mīmu, Amēliju Zorro maskā un beidzot ar Mortīciju Adamsu vai cirka mākslas vingrotāju (ķīnietes taču parasti ļoti aizmālē vaibstus)
vēl kādi varianti?
/komentārus slēpju, lai nenojauš arī kursabiedri. hohoho