pienācis jauns dzīves posms. tieši šodien, kad gāju pie meistara, viņš drusciņ pirmāk ar sirdi bij aizvests uz Stradiņiem. tā nu nelaimīga klīdu apkārt autoostai meklējot citu ieteikto. iespējams, ka šodien aizsākās jaunas un ilgstošas attiecības, jo par papēžu pasitņiem un zoļu pielīmēšanu diviem apavu pāriem paprasīja četri piecdesmit (!) hop teiksim kad zābaki būs kājās. ja tā padomā, no visiem sadzīves pakalpojumiem visintīmākās attiecības man ir tieši ar apavu meistariem. katru reizi, kad jāmeklē jauns ir vesels žāksts. man ir diezgan vienalga, kas griež manus matus, man nav savas šuvējas, manikīres un kosmetoloģes, man nepatīk masieri, jo derdzas svešinieku pieskārieni kailai mugurai, bet pie sava kurpnieka esmu gatava kājām iet uz otru pilsētas galu, ilgi kratīties autobusā vai maldīties pa svešiem pagalmiem

un man ir sākuši negaršot cepumi. patiesībā negaršo jau kādu laiku, bet es tikai tagad spēju to atzīt. un arī smalkmaizītes un maize man sāk negaršot. būs jāmeklē savs beķeris, jo piemājas veikaliņš nevar izdabāt manām kaprīzēm.
no otras puses es tikko apēdu siera sēkliņu bageti un rupjmaizi ar ieceptiem tomātiem un sīpoliem, tā kā nav pilnīgi bezcerīgi

un vēl es vakar slāvu mentalitātei piemērotā galantērijas veikalā ar mēteļiem, mākslīgo materiālu kažokiem un apmetņiem, krekliņiem ar spīguļiem, vizuļiem un fliteriem, svārkiem, biksēm, apaviem un vakarkleitām ieraudzīju perfektu līgavas kleitu. protams, tā skaitījās vakarkleita un bija arī zilā, elektrozilā, sarkanā, melnā, elektrozaļā, pelēkā un brūnā krāsā, bet krēmīgā bija lieliska. pērc nost un skrien kaut uz zagsu