te kāds iesāka par komplimentiem. mans mīļākais kompliments ever ir "tik skaista meitene. un sirds arī īstajā vietā"
tā man par sevi gribētos domāt. vismaz līdz laikam, kad nāks kāds vēl labāks kompliments

jau kādu nedēļu nespēju normāli domāt. nu tā, ka man kaut ko pasaka un es piekrītu un pēc pusstundas pajautāju kāpēc noticis tas, kas noticis. iesāku teikumu un nespēju to pabeigt. aizmirstu, kā sauc ikdienā lietojamus priekšmetus. nespēju koncentrēties ilgāk par piecām minūtēm. jau sāku domāt, ka kāda tiešām nopietna vaina iemetusies, kad draudziņs ieminējās, ka tā varētu būt blakne
cik tomēr noderīgs ir vīriešu racionālais prāts!

sociālajā tīklā nejauši uzskrēju rēgam. tas bija sen un nav taisnība, bet vienalga šermuļi pārskrēja

varētu likties, ka par vienu un to pašu joku kādreiz apniks smieties, bet mani vēl joprojām ļoti uzjautrina vecuma jautājums.
sarunas atstāsts:
-(..) un es esmu dzimis 91., tu noteikti kādu gadu pēc tam
- (hohohoho)
-?
esmu dzimusi astoņdesmit piektajā