šorīt buržuju brokastīs prokrastinācija un svaigs ananāss.

ar zobiem pārkodu krietnu maišeli lazdu riekstu. pareizi jau tas nav, bet tas krimšķis mutē mani tomēr piepilda ar prieku. kā bērnībā, kad blēņas īsti nedari, bet zini, ka mammai sadarītais īsti pa prātam arī nebūs

palasīju sieviešu žurnālu. atkal vīlos - ļoti kaitinoša ir tieksme intervējamo bakstīt un spiest pateikt lietas, ko žurnālistam patiktos dzirdēt, īpaši, ja saruna ir starp izdevuma boseni un sabierdībā labi zināmu un pretrunīgi vērtētu personību. laikam pāriešu uz hobiju lapas lasīšanu, jo tur cilvēkiem ļauj stāstīt un neuzspiež viedokli. bet laikam tomēr nāksies ķerties pie specializētās literatūras

šķiet, ka mana mītnes vieta varētu kļūt par tikpat advancētu pilsētu kā tā, kas ir ar rītdienu. ieviests atsevišķs operatīvais dienests, kuram var ziņot par dažādām nebūšanām - bedrēm, nokritušiem kokiem un atomkaru. regulāri notiek dažādi svētki un pasākumi, krastmala un vide tiek izkopta un sakārtota, šur tur jau izskatās kā no pastkartēm. protams, ir jau briesmīgi tie remontdarbi un mūžīgie izrakumi, un tomēr jauki, ja cilvēki cenšas

gāju pēc produktiem, atnāvcu ar rīsu galetēm. nezinu, kas gan produktā, kas garšo pēc kartona (c) f, bet ļoti sen man neko nebija TĀ kārojies

mammas draudzene piemājas dārziņā izaudzējusi piecas vagas ar sarkanajām bietēm - iepriekšējos gados netālā lauku skola uzpirka skolēnu pusdienām. šogad skolu valde iepirkusi bietes no poļiem un tagad nu cilvēks nezin, ko iesākt.
varbūt ir kādas idejas, kur varētu notirgot? cilvēks dzīvo dziļi laukos un ir bez transporta, bērni jālaiž skolā un naudiņa, protams, noderētu