lasu Simts vientulības gadus. iet lēni, jo tik intriģējošu un vienlaikus apnicīgu grāmatu sen nebiju sākusi.
atbrauca biedrīša, peldējām, izstaigājām pilskalnu, slinkojām un skatījāmies filmas, beidzot sajutu to, ka ir vasara. sajutos kā Bonifācija brīvdienās.
rīt jāņogas un konservēšana, varbūt arī ērkšķogas, laiska pelde Mēmelē


autoskolas pasniedzējs mani kaitina. mani (logopēda pēcnācēja bērnības trauma) kaitina cilvēki, kuri runā neskaidri, murkšķ zem deguna ko nesaprotamu, neveido pauzes (a.k.a. runā čupā) un runā pārāk ātri

tieši šobrīd tāds "dorogoi, gde ti bil? čto čto h*** čerez pļečo, ah, kak ja tebe podjebala" noskaņojums
labi, ka nav čaļa, nāktos būt vulgārai

bija man reiz tāda kursabiedrene (starp citu šobrīd dzīvē īstenojusi vienu no saviem lielajiem mērķiem), kas katru rītu cēlās divarpus stundu ātrāk, lai paskrietu (un ne jau pārsimts metru), nomazgātos, uzliktu kaujas meikapu, ieveidotu matus, saskaņotu apģērbu līdz pēdējai detaļai. viņa, protams, bija uz mūžīgās diētas.
šobrīd man noderētu tāda dzelžaina paškontrole, jo es nevaru, tiešām nevaru par spīti tam, cik ļoti slikti ir, reducēt ēdienkarti līdz 5 atļautajiem produktiem un beidzot sākt to ārstniecisko diētu. un nevaru tādēļ, ka man sevis žēl. tādi lūk pīrāgi. sauciet mani par ņergu un gļēvuli, tikai nemetiet ar olām un tomātiem, jo tie arī ir melnā saraksta produkti