Un tad es tikko ar blaukš aizvēru ciet grāmatu un viņa jāliek tālu un pa gabalu, jo es izlasīju priekšvārdu un nu ir āķis lūpā, nenoliktu kamēr nebūtu cauri, es pilnīgi jutu kā man tās zvīņas no acīm nokrita blaukt! man jau tā mīla uz kokiem, man tie šķiet tādas galīgi mistiskas būtnes, es pilnīgi saprotu kā var izdomāt driādas un nimfas un mežā taisīt altārus, tik tālu lai ar kokiem apskautos es neietu, bet kārtīgi pačibināt, pabakstīt, paknibināt, papliķēt, paklaudzināt, paurķēt, iztaustīt seklākus dobumus (dziļajos parasti kāds dzīvo, tā bieži ir nepatīkama pieredze abiem), noglaudīt un paspaidīt visas sūnas un ķērpjus man patīk gan. Un to visu var darīt maigi un bez postīšanas. Un tajā grāmatā (atveriet palasiet priekšstatu virtuālajā grāmatu veikalā) bija par kokiem - vecākiem, kas dzīvo kopā ar saviem bērniem. Nevis &€#@ papele vai osis atkal visur sadzinis atvases nafig, bet koku ģimene.
Un es jau grasījos ņemt zāģi vai stingri noteikt kas te būtu jāparetina. Pašas mērķtiecīgi spļautie ķiršu kauliņi piemēram

https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/136971-koku_slepena_dzive_ko_jut_un_ka_cits_ar_citu_sazinas_koki_-_ieskats_apslepta_pasaule.html