jaunā dzīve pagaidām ir tik lieliska, ka neticas. tikai viena kojbiedrene, un, spriežot pēc pāris mēnešus krātās putekļu kārtas, mani ar savu klātbūtni apgrūtinās reti, istaba iedalīta ēkas stūrī (no vienas puses kaimiņi nevaid), otrā pusē dzīvošot kursabiedrene ar bērniņu, kas, protams, nozīmē raudāšanu, bet izslēdz skaļu dzerstiņu iespējamību, tādēļ iespējams, ka nepaspēšu sajukt līdz pirmajai sesijai.
sports paredzēts divreiz nedēļā, bet sporta veidu var izvēlēties (!) un piedāvājumā ir arī jāšana. atkārtoju vēlreiz - jāšana!

protams, lai viss neliktos pārāk saulaini, māte taisa dzīvokļa išūzus, un man besī, bet es cenšos nebarot lepnību, ieelpot, noklusēt un samierināties, galu galā - viss būs labi. nokasīšu, pārkrāsošu, ja vajag, tad pārvilkšu pati tos sasodītos vadus, tikai tas prāta pisiens reizēm neizturams

un vēl es par sevi krietni ieķiķinu. ja man kāds būtu pateicis, ka uzdzerot šampi savai pēdējajai (kā toreiz domāju) sesijai par godu spļaušu kāpostos [jeb uz divpadsmit sesijām], es nebūtu tik priecīgi toreiz sadzērusies