pēdējā laikā daudz jādomā par mirušo draudziņu. secināju, ka zudusi sirsnības dimensija. nu tā, ka kāds tev tā vienkārši, lai iepriecinātu, izdara kaut ko jauku. bez zemteksta par savstarpējo izdevīgumu vai seksu, bez aprēķina par iepriekš izdarītiem pakalpojumiem vai vēlāk vajadzīgu izdevīgumu, bet vienkārši tāpat, no tīras sirds. jāatzīst, ka es uz tādu iepriecināšanu bez dziļāka nodoma skatos uz aizdomām (kas parasti izrādās pamatotas)
nu lūk
un šodien atkal uzrodas pagājušās vasaras pielūdzējs un apvaicājas kā man iet. un man tik ļoti sen neviens nav dāvinājis lakstus, vedis uz kafejnīcu vai peldēties uz jūru, ka esmu gatava aizmirst, ka man galīgi nebija interesanti (jo vai nu ir, vai nav, kko tādu piedomāt pagrūti), ka viņam bija Nopietni Nolūki un atkal ļauties ievilkties kkādā gaidu pilnā attiecību hibrīdā, bet šobrīd vienkārši nodarbojos ar ētisku pārdomu pilnu gruzīšanos (saprotiet paši - labāk izmantot iespēju un konstruktīvi pagruzīties, kad vien ir iespēja, citādāk jau nu gan dzīve būs pārāk priecīga, vai ne)

jim sturgess something