šodien varētu ierakstīt vai nu kaut ko par kaķīšiem vai par to, cik nejēdzīgi, ka jāredz savus mīļos novecojam, bet tas būtu vai nu stulbi vai bēdīgi, tādēļ labāk dziļdomīgi paklusēšu

jūtos seksuāli norūpējusies. ņemot vērā to, ka neprotu sublimēt radošās enerģijas esenci iz tik tīra enerģijas avota, esmu drusciņ sašļukusi un bēdīga

un vēl man ir mazs tīģerkrāsas svītrains kaķēns atdodams. trīs mēneši. aktīvs, mīlīgs, rotaļīgs. sieviešu dzimuma. riktīgi foršā mincīte. tādiem cilvēkiem, kam nav aizspriedumu pret sterilizāciju un kas to apņemsies veikt pirms apbērnošanās, nepieļauj domu par emigrēšanu uz ārzemēm bez kaķa, vai tapešu noplēšanas gadījumā (man neko nav noplēsusi) lielajos mīnusos nemetīs uz ielas

un tad, tajā tālākajā nākotnē, kad ņemšu suni, tas būs pavecs, daudz ko piedzīvojis susurs. jo cilvēkiem jau liekas seši vai astoņi - tas tak ir vecs vaimanuvaimanuoioioi. bet es gribētu tieši vecam dāvāt laimīgus pēdējos mūža gadus. visticamāk no patversmes, visticamāk izbijušo ubagotāju līdzgaitnieku, jo viņi ir tik rāmi savā daudz cietušo līdzgaitnieku burvībā, ka nekāds pasaules ļaunums viņus nepārsteidz. tādēļ vajag pārsteigt ar labestību, sirsnību un rūpēm
un pat ja tādam zvēram desmit vai divpadsmit gadu, vienmēr jau pastāv iespēja, ka suns pārdzīvos tevi pašu. jo mēs visi taču reiz mirsim, tikai nav zināms, kādā secībā

ja neskaita to, ka esmu pārēdusies [attiecīgi - jūtos resna] un jāpiekrāso matu saknes, jūtos tieši tik skaista, lai nopietni apsvērtu iespēju bildēties kailai, ja nu man šajā dzīves posmā kāds to piedāvātu