ļapotā. biju ciemos. pie manis pabija ciemiņi. ir gan pavēss, bet tas un ļapotā izlīdzinās.
nezinu, vai esat pamanījuši, bet šonakt ārā ir pa īsto skaisti

amizantākais feils - salasījām vīgriezes un nātres tējai un tad izrādījās, ka čaklais kaimiņš, kam blakus aug rudzi, tieši todien pirms pāris stundām nomiglojis lauku ar kaut ko (visticamāk indīgu)


un vēl es šodien turēju plaukstu uz bišu saimes. izrādās, ka stropiem zem jumtiņiem ir spilveni, jo bitītēm vajag siltumu, bet zem spilvena apaļš lodziņš ar režģi, lai pārvadājot var vēdināt. sākumā dikti baidījos, jo bišu mājiņa zumēja, bet saņēmos un uzliku tur plaukstu. sajūta bija tāda, kā turot roku uz svešas sirds - apakšā silts, dzīvīgs un pulsējošs, drusciņ neērti, bet sajūsminoši un vēderā no uztraukuma drusciņ tirpst

nav jau tikai tā, ka dzīve mums atņem sapņus. ja es savā šībrīža punktā būtu nolikta kaut vai trīs gadus atpakaļ, man būtu cita dzīve, cita izglītība un, iespējams, ka jūs mani nemaz nepazītu. jo izrādās, ka dažus sapņus nemaz nevar izsapņot un ka spārnus apgriež bailes, nevis Objektīvi Apstākļi