nu nav jau tā, ka visu laiku nodarbojos ar pilnīgu bezpriģelu. pēdējās dienās esmu noskatījusies:
Je t`aime, moi non plus
The Elephant Man
Into The Wild
Fair Game
Me And You And Everyone You Know
500 Days Of Summer
The Duchess

vēl dažas dienas un jutīšos gana aklimatizējusies karstumam, ka varēšu iziet no mājas arī brīvdienā, kaut vai paņemt rokā telefonu un uzzvanīt, lai apvaicātos kā iet, jo pagaidām dienā elšu, pūšu, dzeru litrie ūdeni, vāļājos gultā vai lienu dušā, citādāk deguns asiņo, galva reibst un sirds dauzās kā negudra. esi sveicināta, vasara!

jau kādu laiku prātoju par to, ka Māte Terēze varētu būt viena no mūsdienās visvairāk apceltajām svētajām. viņu piesauc ikreiz, kad kāds dara ko labu vai stāsta, ka dara ko labu, vai ne. bet patiesībā jau mēs neviens nezinam, kā tas bija patiesībā - kārtīgai, tīrīgai mūķenītei no nevienam nezināmas Dienvidslāvijas ierasties visiem zināmā Indijā un kādā mirklī sākt vākt un kopt ielu malās guļošus mirstošus un vārguļojošus cilvēkus. man kā cilvēkam, kas nekad nav bijis Indijā šķiet, ka tā varētu būt vienlaikus jaukākā un briesmīgākā vieta pasaulē. jauka, jo saule, svelme, neredzēti ziedi, karija, smaržkociņu un kairinošas smaržas. briesmīga, jo mušas, insekti, troksnis, burzma, netīrība, nabadzība, sūdi, govis un smakas. un tā nu es iedomājos, ka man tādā vidē vajadzētu pieiet svešam, guļošam cilvēkam, mazgāt viņa strutojošās, sulojošās, asiņojošās, iekaisušās vātis, kopt viņu, ēdināt un apģērbt..
es nevarētu. es domāju, daudzi no mums nevarētu. nevajag pat Indiju, mums jau arī Ludzas ielā ir Žēlsirdības misionāru filiāle. mums jau arī šeit pietiek aprūpējamo. un vai tad kāds no laba prāta iet viņus aprūpēt?! nē, takš.
kaut gan tā svēto apcelšana varētu būt saistīta ar to, kurš kuram gadsimtam laika ziņā tuvāks. mūsdienās par tādu Svēto Antonu atceras tikai aizmāršīgi katoļu cirslīši (jo viņš palīdz atrast nozaudētas lietas), vai studenti attiecīgu lekciju kursos (kad tiek pieminēta piem. H.Bosa Sv.Antonija kārdināšana vai tāda paša nosaukuma literārs darbs, autoru neatceros), Svēto Terēzi no Avilas piesauca emancpācijas kustības dalībnieces, tagad viņa nav populāra un Svēto Augustīnu atceras tikai filozofi
nu lūk. es domāju, ka viņa ir bijusi viena fantastiska būtne, ja to visu ir varēusi. es nevarētu. zvēriem es varu visu ko darīt, man nekas nav derdzīgi, bet cilvēku aprūpei gan es neesmu derīga. man pie lielākām asins straumēm uznāk vājums pie sirds un vēlme ģībstīties.
neatceros, kāda bija galvenā doma, jo uznāca miedziņš un sanāca saraustīti, bet gan ja fiksi pārskries pa diagonāli, apkaitināties nepaspē, vai ne

izrādās, ka man traukutraukos ir (!) Andris Kivičs.
no šī fakta pat miedzinš pārgāja

un vēl man ļoti ļoti trūkt tās intimitātes, kas ir pašā attiecību sākumā, kad viss jau notiek, bet nekas vēl nav bijis, kad gaiss ir pilns sirsnības un nejaušu pieskārienu, kad radari ir noskaņoti vienā frekvencē un visas vēlmes tiek saprastas, pirms izskanējušas skaļi, kad otra tuvumu izjūti spraigi, slinki un seksuāli, kad jūties vienlaicīgi ļoti jauns un ļoti dzīvs

aizdomājos stāvot uz palodzes baltā vecmodīgā kombinaškā /naktskreklu nevarēju atrast/ un vicinot slotu, lai bezdelīgas nenestu šurp dubļu piciņas (čurkstes ir padzītas, šobrīd aktuālas ir bezdelīgas) un neceltu ligzdu. sākumā bija divas, pēc tam ap mani satraukti riņķoja un lamājās veselas astoņas. varbūt visiem putniem ir tāpat kā kovārņem, kas barā metas aizstāvēt pāri, kura mājokli grib ieņemt kāds cits. šajā gadījumā es. jo putnus jau neinteresē tāds nieks kā balkona īpašumtiesību turētāja iebildumi vai neiebildumi attiecībā pret nelegālu apakšīrnieku konstrukciju izbūvi vai ne

tiem, kas mani nesen atdraugojuši ir taisnība - mana dzīve tiešām kļūst garlaicīga. bet tas pēc visa tā ārprāta, kas mani gandrīz salauza un iznīdēja nav tas sliktākais, kas var notikt
un ir tikai likumsakarīgi, ka arī cibošana kļūst garlaicīga

visiem mazajiem cilvēkiem no vienkāršās tautas vajadzētu priecāties, ka beidzot ir ievēlēts tāds prezidents, ar kuru katrā blokmājā vismaz viens cilvēks var identificēties kā attālas radniecības brālēns. galu galā tas ir tuvākais, kā vidusmēra cilvēks var nokļūt prezidentam.
nost ar buržuju uzvārdiem! lai dzīvo Bērziņi!

kamēr jūs darbinājāt zobratus un kustinājāt skrūvītes birokrātijas mehānismā, es paspēju asistēt tomātu piķēšanā, novācu rabarberus, izgulējos, izcepu rabarberu šaloti, notīrīju un sagriezu visus atlikušos rabarberus (vidusskolas skolotāja Graudiņa būtu šokā par manu izteiksmes stilu - vārds ar vienu sakni trīs reizes vienā teikumā), apravēju dobi un izrāvu zālienā sadīgušās nezāles. tad mēs atklājām peldsezonu. Zan, brauc ātrāk - peldvieta kolosāli tīra, ūdens silts, zāles nav saaugušas (vai izpļautas lai neķertos F3 dzinējos), cilvēku nav. ļapotā!
varēsim sarīkot peldkostīmu ballīti - man pilna māja urlu peldkostīmiem. salillāsimies un varēsim gorīties uz vella paraušanu