pēdējās dienas esmu baudījusi emocionālo vakumu. nav jādomā par izbijušām mīliņām un sevi jāplosa, nav jādīdās, jo kāds nemaz nedomā zvanīt, nav jāsatraucas par kādiem ar vīriešiem saistītiem jautājumiem. pēdējā gada laikā šāds stāvoklis šad tad uznācis, mainoties gan ar periodiem, kad jābāž galva droši destruktīvos attiecību hibrīdos
bet šobrīd es vēlos šo mieru saglabāt. vai nu nesamīlēties vispār, vai vismaz samīlēties kādā pozitīvā personāžā, ar kuru viss būtu tieši tik nesarežģīti, kā es jau sen būtu pelnījusi. un pa skaisto pārmaiņas pēc
citādāk tās mūžīgās ciešanas jau līdz aknām

tagad saprotu, ko Lorencs domāja ar to, ka lakstīgalas nav piemēroti mājdzīvnieki. viena tāda aiz loga nepārtraukti pogo ja kuro stundu pēc kārtas. skaisti, protams, un dusmas uz sevi, ka man dusmas, bet vai tad tiešām nevar pogot kādā kokā, kas tā patālāk no mājas?!

tuvākajiem kaimiņiem varu piedāvāt rabarberus. pieteikties sms, jo kuru katru mirkli jāzūd kokos no čatiņa. rix būšu jau vakarā, saņemt varēs vai nu rītvakar vai kā

uz balkona kariņi par teritoriju. čurkstes grib ierīkot ligzdu. divi pārīši uzreiz. tā nu katru reizi, kad otra pārīša čurkste atlaidusies ar dubļu piciņu un to lipina pie sienas, spiegdamas atlaižas abas no otra pārīša un augstos toņos skaidro attiecības. troksnis nepanesams un smiekli nāk, jo kaķi sēž uz palodzes un kņadzina zobus tā ka klab. māmiķītis no rīta nezin cikos mani pamodināja jezgas vidū un piekodināja nekādā gadījumā neļaut tur ierīkot ligzdu. tagad laikam tas pusmūrētais pleķītis ar slotu jānokasa, citādāk ne īsti logu atvērt, ne kaķus uz balkona palaist

viens dzīvojot tu, cilvēks, pavisam aizmirsti cik forši ir gatavot ēst