fonā televīzija rāda raidījumu par dejas uzvedumu, kurā piedalās arī cilvēki ratiņkrēslā, un es atcerējos, kā vasarā biju iegājusi kaut kādā pagrabā, kur darbojās veči no paralimpiskās komitejas. sākumā nepamanīju trešo, kas bija uz paklāja, laikam trenējies. un tas čalis bija tik muskuļains (tas mani parasti atstāj vienaldzīgu) un ar tāāādu seksapīlu, ka man bija sievišķīgā panika (ārprāc, kā es izskatos, kādēļ es nevarēju saģērbties u.t.t.), es sākumā nesapratu, kādēļ tur ir vēl viens riteņkrēsls, tad man pieleca un es biju satriekta, bet visiznīcinošākie bija joki par to, ka par spameriem pieņem arī vidusskolniekus, neticēja maniem pases datiem un nepajautāja telefona numuru. jo ja viņš būtu aicinājis uz randiņu, es ietu

divas no lietām, ko es kādreiz noteikti gribu izdarīt: pabraukāties haskiju vilktā suņu pajūgā un smiltīs izcept olu

es esmu lieliska un man viss izdosies

es laikam no nākošās nedēļas sāku strādāt. bet tad jau redzēs, pagaidām turiet īkšķus. neko neteikšu, jo jūs smiesieties