ko noziimeet prokrastineet

atgriezos telegrammu laikmetaa - nolaadeetaa klaviatuura iestateejama vai nu nevalodaa vai krieviski, taa nu shodien jums jaaciesh mans aizlaiku rakstiibas stils
smailijs

ir tik daudz kas, ko man jums gribeetos pastaastiit - taadi dziivi staasti no vietas, kur pavadiiju beerniibu, bet tas ir paaraak gruuti uzrakstaams taa uz reiz un kad sanaaks smuki kaads noteikti nospers ideju un pirmaak nopublicees graamataa.

ja par vakardienu, tad jaasaka, ka necereetaa kaartaa esmu to izvilkusi.
kad mamma piezvaniija un cita starpaa pazinjoja, ka Maartinjsh Freimanis ir miris, attapos, ka nemaz nezinu, vai mums prezidents tas pats vecais, es tak veeleeshanaas nebiju un par to, kas jums tur notiek vispaar neko nezinu. shodien no pasha riita dungoju Tumsas dziesmas, atcereejos, kaa sveetceljojuma laikaa kaut kur Pariizee luudzaamies par nabaga Maiklu Dzeksonu un kaut kaa sagribeejaaqs pashai par sevi paviipsnaat. veel man nezin kaadeelj gribas klausiities Mendeli un Chaikovski, bet nav pilniigi nekaadas aparatuuras. viss. jaabeidz iideet, jo es vispaar esmu viena nepelniiti necereeti veiksmiiga kuce

paldies xooxam. taatad es arii prokrastineeju.
bet veel divdesmit minuutes var, tad jaaieskrien peec laadeetaaja, jaanopeerk spekja skeela un jaaiet maajaas bumbuleet tur.

patiesiibaa jau mees visi esam kluvushi tik cieti, ka neredzam un nesaprotam, pat ja mums deguna priekshaa ir kas patieshaam labs