un man ir dailemma. es no akadēmijas palodzes savācu ielūgumus uz koncertu sapņu fabrikā. piektdien. sešos. spāņu folkmūzika. un tagad lielais jautājiens ir tāds - vai man viņu aicināt uz koncertu piektdienā, vai man vispār vajag viņu kaut kur aicināt (jo es ar viņu šausmīgi gribu kaut kur aiziet, bet vēl šausmīgāk es gribu, lai viņš pats mani uzaicina), cik liela ir iespēja, ka piektdien darbs beigsies gana laicīgi, cik liela ir iespēja, ka viņš neteiks 'ak, renatka, tu tak esi pilnīgi sapisusies prātā, varbūt uzreiz braucam pie manis/tevis', cik liela ir iespēja, ka mēs pie manis/tevis aizbrauksim, cik liela ir iespēja, ka jamais atkal aizsāks jocinjus par minetiem /bet tur ir daļa manas vainas, man šausmīgi patīk brūķēt muti/. tātad esmu nonākusi neizlēmīgai sievietei tipiskā situācijā. palīdzība no zāles vajadzīga arī tādēļ, ka es savācu ielūgumus nevis divām, bet četrām personām jau izrēķinot iespēju, ka viņš var atteikties/netikt/nebūt Rīgā un vajadzīgs tomēr rezerves variants, jo es uz to koncertu ļoti gribu. vēl vairāk koncerta laikā es gribu bučoties ar zināmu indivīdu, bet tie ir tikai hormoni. tam nav nekāda sakara ar to, ka viņš tiešām ir lieliskākais vīrietis, ko jebkad esmu satikusi (piedod x, piedod y un piedod arī tu, zed)
tāda lūk, es šobrīd esmu. norūpējusies neizlēmīga sieviete.
un man taču visas iespējas jāapsver laicīgi, lai ieplānotu vakaru kāju skūšanai

man kļuva garlaicīgi, iešu ka nu mājās iekost un palasīt ko seklu. diemžēl gudrā grāmata par to, kā iemācīt savam bērnam kļūt v\bagātam mani iemidzina trīs lappušu laikā