divas stundas vienas nogurdinošas būtnes sabiedrībā un es būtu ar mieru, ka mani nolaupa citplanētieši, ja vien vairs nekad nenāktos klausīties veidos kā izglābties no cūku gripas (ir cilvēki, kurus vārda tiešajā nozīmē aizrauj iedziļināšanās slimībās un simptomos, kuri sajūtot, ka kaut kas nav lāgā sajūsmā trīc un metas lasīt medicīnas enciklopēdiju, svešvārdus un diagnozes kāri muļļājot mutē kā konfektes) un kā labāk man audzināt manus piecus kaķu (pašam kaķis nekad nav bijis, bet Astēs ir bijis rakstīts, ka... un Vijai bija tā, ka...)
reizēm es tiešām brīnos par savām pacietības rezervēm

man šodien 18 gadu nē, bet dziedāt gan gribas - vienu lielo kaķeni aizvedām uz Pārdaugavu un lai gan esmu Pupsiku no sterilizētas kaķenes pataisījusi par nekastrētu runci, gribas dziedāt un dzert šampi. tādas lūk mazās uzvaras
ir protams vēl tik daudz ko darīt (vienkārša matemātika: 24-5=19 kas nozīmē vēl ļoti daudz darba) bet šovakar man ir prieks prieks prieks prieks!