šodien esmu samulsusi, tikai pagaidām nesaprotu, cik ļoti

un vēl es šodien jau esmu paspējusi piestūķēt pilnu piekabi ar pupu un zirņu stublājiem un saelpoties meža gaisu tik ļoti, ka galva mazliet reibst
es gan nezinu, kā mēs apēdīsim tik daudz graudaugu - māmiņa pavasarī padzirdēja, ka paidagogi nebūšot vajadzīgi, aizbrauca pie draudzenes uz laukiem un sastādīja daudzumdaudz zirņus un pupas un cūkupupas un burkānus lai ziemā ir vismaz kaut kas ko ēst. cūkupupas gan uzgūlās burkāniem un mazpupām un grāvmalas ūdensžurka izsiroja tik lielu daudzumu zirņu, ka ar traktoru nokult nesanāca, bet anyway - šogad bads nedraud. šogad draud zirņi un pupas

savā grāmatu plauktā atradu subjekta X (pašas zināt, kā) dažus (divus) priekšmetus.
a ko man tagad darīt?
paturēt negribas, bet atdot arī kaut kā neērti, ja reiz tik ilgi pie manis nomētāti [pati nezinu, kopš kuriem laikiem]
laikam jāsūta pa pastu