jums ir kādreiz gadījies iemīlēties pa fikso? t.i. pa to laiku, kamēr izskaidro ceļu vai virzienu, kurā jāiet? man vakar tā gadījās, es pusi nakts nespēju aizmigt, domājot par to, cik bezcerīgai ir jābūt būtnei, kas uz tikko satiktu vīrieti blenž puspavērtu muti, apbrīnas pilnām acīm un, kad pajautā vai saprata, kā aiziet izdveš "Ō! tas ir pārāk sarežģīti, vēlreiz, lūdzu, varētu?"
to nevar saprast, kāpēc tā gadījās, iespēja, ka es vēl kādreiz viņu satikšu un neizskatīšos pēc muļķes ar zobubirsti rokā ir diezgan niecīga, tā kā atļaušos pažēloties šeit
ieskatījos - tā to sauc. es vienkārši viņā ieskatījos un redzēju to, kāds viņš tai mirklī bija
tas viss ir diezgan stulbi, vai ne.

zemapziņa nekad neguļ un says I`m a bitch
ealze Tev nav kāds tevī bezcerīgi samīlējies čalis, kas gribētu stiept kastes
pusaizmigusi neraate nē. cik ļoti tev to vajaga?

lūdzu, nemāciet mani dzīvot, es jau tāpat knapi kuļos uz priekšu
diez kādēļ cilvēki, kuri neprot gatavot visiem nebāžas virsū ar ēdienu receptēm.
bet šī analoģija ir pārāk jauka, lai būtu patiesa, vai ne

ir kaut kas izteikti atbaidošs puisēnos, kuru sejas un krūtis un rokas ir gludas kā zīdaiņu dupši, mati želejas pilni un uz sejas vairāk kosmētikas nekā vidusmēra džuzei, kuri katru otro dienu iet tusēt uz stilīgajiem bāriņiem, meitenes copē klubiņos un sarunās lieto pārāk daudz deminutīviņu, viņi pat neprot dzert alu, viņi dzer kaut kādus kokteilīšus, pārgudri spriež par dzīvi un nedēļas laikā redzētais pliku meiteņu skaits daudzkārt pārsniedz to, cik es plikus vīriešus esmu redzējusi visas savas dzīves laikā

kādu dienu es pratīšu nospēlēt Led Zeppelin Rain Song tā, ka meitenēm skries skudriņas, bet puišiem gribēsies ievilkt mani gultā