pagājšnakt redzēju sava kvēlāka bērnības sapņa piepildījumu - man bija zirgs. melns, baltām zeķēm garajās kājās, lielu galvu un augstu skaustu (160cm)
man vienmēr ir patikuši tik lieli zirgi, ka grūti mugurā uzkāpt
un tagad es esmu eiforijā, ja

kad man būs vairāk naudas un brīvā laika, es ieviesīšu sev hobiju. ir muļķīgi neīstenot sapņus tad, ja nav īpaši apstākļi, kas to liedz

Pērku kamieli, vai mainu pret govi. Pērku arī ēzelīti.

(c) ss.lv

UPD. pērku vilka ādas
pārdodu strausu
pārdodu hameleonu ar aprīkotu terāriju

un vēl var nopirkt zarkukaini, kas, ja gadās izbēgt, tad mēdz noslēpties
saudzējot auditorijas sieviešu nervus bildi nelikšu

patiesībā cilvēki ar vājiem nerviem nedrīkst iedziļināties. izrādās, ka par ļoti lētām naudiņām var nopirkt izbāztas krokodiļu galvas, milzu tarakānus un putnu zirnekļu bērniņus

man šķiet, ka pasīvās kārtas iznīdēšana un izskaušana latviešu valodas daiļskanībai ir nākusi tikai par sliktu, katru reizi, kad lasu pirmskara vai trimdas literatūru un uzduros skaistam, dabiskam pasīvam, man gribas teikumu atkārtot un izgaršot kā kaut ko labu

tādā Eds, Edijs un Dēlis variantā varētu zīmēt multeni Cirslītis, Cirslis un Kāmis