iepriekš | 5. Septembris 2009 | tālāk
porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (01:18)

ārā skaisti kā Bērtona multenē, mēģināju fotogrāfēt, protams, ka nesanāca. tādi skati jāzīmē ar ūdenskrāsām

porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (15:05)

man laikam bija piecpadsmit gadu, kad viens briesmīgi samīlējies čalis aizrādīja, ka neprotu sievišķīgi smieties un pēc tam demonstrēja pieticīgu ķiķināšanu īsti sievišķīgā veidā. ir pagājuši gari gadi, sievišķīgi smieties tā arī neesmu iemācījusies, vēl joprojām reizēm zviedzu kā zirgs, bet šodien uz ielas dzirdēju visneiedomājamākos smieklus ever - sieviete runāja pa telefonu un klausulē iesmēja tā, ir kā viņai astma būtu sākusies. "diez ko tu par to teiktu, Maks?" es vīzdegunīgi nodomāju

porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (15:20)
garīgais: bēdīks

citas dienas kā cilvēks, tikai šodien cirslis visu laiku

porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (15:30)
garīgais: izmisis

ja dzirdējāt troksni, tad ziniet, ka tas bija mans hedbengs

porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (22:22)

vēl mazliet jāpiestrādā pie šķības augsto nošu ņemšanas un vienas dziesmas riņķī drillēšanas lai atnāktu kaimiņi ar šaujamo un pieprasītu uz sienām uzlīmēt olu bretes

porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (23:20)

kamēr prātoju par lielo dilemmu - kārtot māju tagad vai atlikt uz rītrītu ar visu mēbeļu pārvietošanu, apņēmos rīt brokastīs sevi kārtīgi palutināt ne jau ar kūciņu pie kafijas vai baltvīnā sautētu cāli, bet ar krupņīku. krupņīks bija vectēva mīļākais ēdiens, tā ir pienā vārīta putraimu biezputra, kurā iemests sadrupināts biezpiens. vai nu tas no krīzes vai kā, bet pēdējā laikā gribas īstus un senaizmirstus ēdienus (mājas vafeles, kartupeļus mundierī ar sviestu un sāli vai rūgušpienu)
atgriešanās pie pamatvērtībām, zinu

porcelāna lellīte [userpic]

5. Septembris 2009 (23:33)

gribas pārlasīt žanīnu buasāru (nevar taču visu laiku laīt tikai klasiķus vai augstvērtīgu literatūru), bet tas jāatliek līdz laikam, kamēr būšu pieradinājusi pamesto Rīgu ar tukšajiem skatlogiem, tumšajām ielām un rudenīgo vientulību, citādāk es pārāk dzīvi iztēlošos savu dzīvi tur, tas ir tāpat kā lasot Kunderu, kad nevar nemīlēt Prāgu ar visiem tankiem, ar visu pavasari
tas nav nekāds 'redzēt Parīzi un mirt' variants, es tikai pārāk labi atceros, kā klīdu pa tūristu božu pārbāzto rajonu viena un pirmo reizi pusgada laikā sajutos dzīva, brīva un laimīga un nosolījos, ka nākošreiz, kad tur braukšu, tas nebūs bezmērķīgi, es ļaušu tai pilsētai kaut ko darīt savā labā
bet tā nav tikai Parīze tāpat man patīk Viļņa, Vīne un dažas citas

iepriekš | 5. Septembris 2009 | tālāk