ieraksts. lol

iestājies kaut kāds nepelnīts atslābums. tāds, ka mazliet rauj uz augšu, mazliet krata drudzis, ļoti trūkst spēka /fiziskā/, jūtos apmēram tā kā flaberis. sāp galva, nevar pavilkt kājas un nāk miegs. kā es gribu gulēt un izgulēties nevis traukties no miega augšā tādēļ, lai pieskartos blakus gulētāja rokām un justu, ka siltas

varbūt, ka tas ož pēc neirozes, bet es zinu, ka man paliks labāk. tikai tagad mazliet jāsaņemas, jāpiespiežas un tad es vismaz zināšu kas un kā

patiesībā ir tā, ka man pēdējā laikā vienkārši negribas runāt. doma, ka ir jāuztur saviesīga saruna par to pašu neko un jāstāsta cik tur ir labi un cik man vispār superīgi iet, šausmina. dzīvajā vēl varu neiespringstot un pilnīgi bez domāšanas jautāt kā iet, attiecīgajā vietā pajokot, nepieciešamības gadījumā pat pasmieties
bet ja par manu necilo personu internetā sāk interesēties daudzi cilvēki uzreiz, vienīgais, ko gribas teikt ir 'lieciet mani mierā, man ir slikti, es vnk gribu neko'

kā man patīk cilvēki, ar kuriem var vienkārši būt blakus un klusēt!