patiesībā ir tā, ka blakus būt ir visgrūtāk. es to zinu, vienmēr esmu zinājusi. ka vārdi ir bezjēdzīgi, ka vienīgais, ko varētu pateikt ir tukšas frāzes ar to, ka jādzīvo tālāk, nāks lielāki sūdi un šīe aizmirsīses, un citas tamlīdzības glupības. tikai to gan nevajag teikt. tas skan cietsirdīgi tad, kad vienīgais ko gribas darīt ir sērot un apraudāt un lolot sāpi kā mazu bērnu uz iemigšanu
patiesībā vienīgais ko man tagad vajag ir stiprs vīrieša apskāviens. vienkārši lai kāds kaut kur tuvu blakus elpo. vēl kāda ķermeņa siltums
viņš prata apskaut tā, ka kļūst labi. pat man, personai ar kinemātiskās uztveres traucējumiem /diagnozi notieca pašas māte, kas visa cita starpā ir arī defektologs, pēc gudras grāmatas lasīšanas/
es zinu, ka pēc tam, kad norims emociju un sajūtu vētras paliks neremdināmas slāpes pēc apskāviena
"Rē, man vajag hagu" vai "apskauj mani!" viņš teica.
bet tas bija tas cilvēks, kas bija mans draugs nevis tas, kurš aukstasinīgi izplānoja savu nāvi

visvairāk no visa es neciešu, nē mani dažu sekunžu laikā noved līdz baltkvēlei, ultraskaņai un vārīšanās temperatūrai tas, ka mani ignorē
paldies par uzmanību, visu labu!

vispār tas ir pilnīgs offtopiks un nekādi nav saistīts ne ar cibu, ne cibiņiem

zināšanas dara nelaimīgu. tā nu tas reizēm ir

ar prātu es saprotu, ka jāiet gulēt, ka pietiek sevi mocīt, ka rīt būs smaga diena, bet es nevaru, vienkārši nevaru piespiest sevi līst migā. un nav neviena, kas šonakt būtu par mani nomodā

un beidzot, kad pirmo reizi pēdējo četru dienu laikā ir pamodusies apetīte, pulkstenis rāda divi naktī un nav prātīgi vārīt makaronus
vēl jo vairāk būtnei, kura uzresnējusi par desmit kilo.

vismaz kājas vēl joprojām ir skaistas

piezvani man no rīta, atgādini par to CV, es noteikti aizmirsīšu. pēc deviņiem, pirms desmitiem lai princeses var paspēt sapucēties