ir tā, ka es par to vai viņu runāju gramatiski pareizi - pagātnē, bet es vēl nejūtu to kā pagātni, esmu iestrēgusi kaut kādā gramatiskā nerealitātē. es zinu, ka nāks sāpes, kad zaudējuma sajūtu, mazliet dīvaino trulumu un asaru plūdus nomainīs sāpes. īstas dvēseles sāpes nevis kaut kāda banāla menstruāciju piedeva. un tad nāks samierināšanās un pieradums. bet pagaidām es netieku pie tā apraduma.
katoļi daudz lūdzas par mirušajiem. tā tas ir bijis un tā tam ir jābūt, tikai tagad lūgšanās par visām dvēselēm šķīstītavā iegūs citu nozīmi. par mirušajiem lūdzoties pēc parastajām lūgšanām trīs reizes saka "mūžīgo mieru dod viņam, Kungs un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam" un tad vēl "lai viņš/a dus Dieva mierā" un vēl mises laikā pirms dievmaizītes izdalīšanas visiem vajag "sniegt viens otram roku kā miera un izlīgšanas zīmi" un tad pēc tam paliek labi un mierīgi un vēl pašās mises beigās priesteris visiem novēl Dieva mieru. šobrīd ir tā, ka es gribu, lai viņš ir tajā Dieva mierā, lai viņam ir labi un silti. tikai es pati nevaru lūgties. sanāk tikai mehāniska vārdu skaitīšana. es gribu parunāt ar priesteri, bet jau kopš svētdienas nevaru, vienkārši nevaru ne piezvanīt priesterim Ilmāram, ne arī aizvilkties uz misi
es zinu, ka manu cibu lasa daudzi tādi, kas nav ieticējuši, lai arī tā. bet pagaidām kāds no tiem, kas tic varētu palūgties arī manu tiesu. es zinu, ka kaut kad atkal varēšu. varbūt saņemšos un aiziešu ceturtdien uz jauniešu vakaru
pirms prombraukšanas noteikti, bet pagaidām nevaru. un negribu. pēc bērēm. tad gan
