vārdadienas un svinības vispār ir kaut kas īpašs. bieži vien arī dāvanu dēļ. mani sajūsmina paštaisītie puķu pušķi, miķelīši, mārtiņrozes, vēlīnas dālijas un smilgas, bet dāvanas šaipusē izvēlas caurcaurēm praktiskas. tētis uzdāvināja kabatas lukturīti ar uzlādējamu akumulatoru - lai degtu gaisma, jārotē kloķītis. vecmāmiņa uzdāvināja ādas cimdus (lieliska dāvana, vismaz divreiz aukstajā sezonā), tante - biezās zeķubikses, bet krustmāte - divus veļas komplektus. viens pat der. mammas māsīca vienmēr dāvina klasiku iz sava tēva bibliotēkas. pagājšgad tiku pie Ibsena un Čehova, ceru, ka šogad būs kaut kas tikpat labs


UPD. + trīs cimdu pāri un pārāk lielas vilnas zeķes

jā, un visos svētkos, kas ir gada vēsajā daļā, tētis mums ar mammu izsniedz naudu zeķubiksēm.

un vēl vakar mēs ar zan un c3po tumšā naktī pie melnas jūras baltā liedagā šūpojāmies un ļurinājāmies uz visādiem verķiem /nekas perverss - Bulduros pie glābšanas stacijas uzstādītas šūpoles un atrakciju daikti/. krietni iesilušas, protams, es veikalā mēģināju apgalvot, ka man ir astoņpadsmit (lol, wtf - man ir drusciņ pāri), skaļi dziedāju uz perona un ejot mazliet gāzelējos

un vispār - šodien bija tāda blāvi matēta gaisma, rapšu ziemāji izskatījās dūmakaini zilāki kā parasti, labības ziemāji - koši zaļāki nekā jābūt, līdzenums miglaini apātisks un es esmu gatava derēt, ka strauji nāk aukstums un drīz būs ziema

es nesen sapratu veļu laika romantiku. tas ir tā - ka no veļiem nav jābaidās, viņi klusi atnāk vēlos rudens vakaros maigi noglāstīt vaigu un uz sejas atstāt maigu piedošanu

es esmu ļoti prasmīga robežu vilcēja. te nē. tu nē. ne tā. tālāk ne un tā tālāk, ja, tikai šito esmu svītrojusi un pārkrustojusi un pārplusojusi un pārmīnusojusi un vienalga reizēm ticas, ka tas ir pa īstam
banāli mļe. nē! feromoni - bļe