varētu jau šeit ierakstīt arī ko privātāku. ka kārtējais kritiskais punkts /sportā to saucot par nāves punktu - tā reiz skolotājs sacīja/ ir pārvarēts un aiz muguras, bet es vairs negribu teikt hop pirms neesmu pateikusi hip. citādāk notiek visādi vēl nejaukāki brīnumi. kā izrādās, tie kritiskie punkti var gadīties diezgan cieši viens pie otra, vienā nedēļā vismaz kāds pārītis, bet ko nu par pozitīvo.
man ir jauna zīlēšana. jau pavecāka, patiesībā, bet atkal piefiksēju kkad nesen: harmony mani atdraugo tad, kad esmu kļuvusi ne vien dziļi nelaimīga, bet arī rupja un kaitinoši izsakos /acīmredzot/. nu un tad kad mani piedraugo atpakaļ, viss ieiet kkādās sliedēs un ir labi
tā kā atkal esmu piedraugota, viss būs labi

es aizgāju uz to izlaidumu. tas bija grūtākais, ko es jebkad esmu darījusi, bet es izturēju, apsveicu un neraudāju. tas bija pat vēl grūtāk nekā samierināties ar neatbildētu mīlestību, bet es tiku galā
un tagad jau viss būs labi