rīt darba intervija. un liela problēma. parastā - nav ko vilkt mugurā. bet es kā parasti varētu uzvilkt kaut ko puslīdz piedienīgu, ierasties un smaidīt. galu galā ja reiz viņi raksta, ka grib radošu darbinieku, viņiem arī jārēķinās ar to, ka uz interviju var atnākt visādi frīki.
tik ka man to darbiņu dikti kārojas
ir trīs ierīces, ko es vēlos pieradināt - maizes krāsns, stelles un čells
vajadzētu pieradināt boileri, kompi un veļmašīnu
bet daugavpils iela šodien salkani smaržoja pēc akācijām
ā. būs Borisa Avrameca lekcija. ā
http://www.satori.lv/raksts/2106/Ci
visvairāk man bail kādu rītu pamosties un saprast, ka esmu tieši tāda kā viņš
tā, lūk, ir manas dzīves drausmīgākā perspektīva
es labprāt iestrēgtu lūk šādās te sajūtās. un sajūsmā par kādu smaržu zem pirkstu galiem
un rīt otrā darba intervija man ir pie personas, kurai ne vien ir tieši tāds pat uzvārds kā man /kas vispār nav pārsteidzoši, jo tādu cilvēku ir samērā daudz/, bet kuru sauc tieši tāpat kā manu māmiņu
lol
kopš sāku lasīt logique de la poesie: structure et poetique des dainas lettons /VVF/ un klausīties iekļauto disku ar tautasdiziesmām, neizsakāmi gribas šos jāņus sagaidīt tā pa īsto
un vēl man šķiet sausmīgas tās būtnes, kas ir gatavas siekaloties gar katru zīdaini ko ierauga. nē, nu ir jau protams arī DAŽI skaisti bērniņi, bet lielākā daļa kamēr pavisam maziņi ir sarkani, krunkaini un šausmīgi skaļi brēc
ierauga tādu neglītu, nelaimīgu mazuli, kas nekādi nespēj sevi aizstāvēt un tad nu sāk kviekt - viiiiii kāds maziņš, kādas mums smukas actiņas, uķikuķi un tā tālāk
un tad kad paaugās lien bučoties un ucina un galu galā brīnās, ka cilvēks izaug nekomunikabls un ar kompleksiem
