garīgais: gribu pelst
ja nu kāds vēl nezina, varu svinīgi paziņot to, ka Latgale ir sasodīti skaista vieta, uz kuru no mazpilsētas jābrauc caur leišlandi, plostot pa Daugavu ir šausmīgi forši arī tad, ja ir stindzinošs ūdens, jo īpaši tad, ja upes vidū ir gan Latvijas Republikas /un, protams arī ES/ robeža, gan neitrālā zona, otrā pusē ir baltkrievu robežsargi ar ieročiem un kuteriem un, protams, ķurķiem; tāds asumiņš - mēs visu laiku slīdējām uz to pusi, kur nevajadzēja, bet par laimi - tas prieks varot izmaksāt līdz 5 minimālajām mēnešalgām vai nedēļai ķurķī - vai nelaimi - liela daļa plostotāju bija iepazīties kāras dāmas.. tomēr nevienu viņu robezsargu tuvumā neredzējām /un ja piedāvājumā ir labi trenēti čalīši, tad vispār gandrīz grēks neizaicināt likteni nu tātad starpvalstiskās attiecības tomēr netika nodibinātas.
bijām arī Daugavas loku dabas parkā, kas ir neizskāmi skaista vieta, es pat uzkāpu Vasargališķu skatu tornī. tas gan īsti nav mans nopelns - mēs ar māti plūsmā gadījāmies kaut kur pa vidu, un, kad jau reiz ir iesākts kāpt, grūti apstāties pat tad, ja tornis mazliet līgojas, turklāt ja no aizmugures uzdzen tempu gandrīz nemaz nav laika nobīties. nu skats, protams, iespaidīgs, tikai nākošreiz es ta vietā lai tur kāptu sameklēšu desmitnieka banknoti un paskatīšos uz tās. skats esot gandrīz identisks, tikai baidīšanās izpaliek
un tad mēs Vabolē /ir tāda vieta/ ēdām komas - tādus apaļus ar gaļu pildītus milzu pelmeņus
un tad vakarā Piedrujā ēdām ļoti garšīgas lietas un piedzērām šmakovku /čiuļiem varu paskaidrot, ka tā tā pati kandža vien ir/. sākumā es gan mazliet raustījos - asociācijās ar Preiļu dzidro bija grūti apklusināt, bet kad jau pēc pāris glāzītēm neviens no apkārtējiem nekrita gar zemi, sadzēru ar māti no vienas glāzes
un tad vēl mēs bijām svētkos. un tur dziedāja un dejoja bērni no Vitebskas. un vēl mēs redzējām vecticībnieku sādžu. un ļoti daudz zirgus
un tad es vakar aizgāju uz upi iepelst sezonu. šogad gan tā pavēlāk, bet ūdens silts kā piens un tīrs
