vakar viens sensen nesatikts bērnības draugs mātei esot prasījis manu numuru. vai viņa viņam ar to uzbāzusies /ar manu māti nekad nekā nevar zināt. viss ir iespējams/ cerams, ka piezvanīs. redzējušies neesam kur tos gadus un viņš i viens no tiem retajiem cilvēkiem ar ko pat gribētos satikties un parunāties, tik ka tad man būtu jāatbild uz dažiem baisiem jautājumiem. kā man iet, piemēram. un jāstāsta, ko es daru
viņam ir kolosāls mazais brālis - kaut kad sen sen, viņam bija 5, man kādi 16 un es saņēmu mūža komplimentu. pēc peldes gājām mājās un tad viņš teica "zini, man šķiet, ka tu esi trešā smukākā meitene pasaulē"
"??? trešā? hmm. labi. a kas tad ir pirmās divas?"
"nu kā - liene (?) un ieva(?), mana brāļa draudzenes"
"ā. forši. tad jau baigi labi, ka tu pazīsti visas trīs smukākās meitenes pasaulē"
"nē, viņš teica un lika man pieliekties, "tu tomēr esi vissmukākā"
lieki piebilst, ka smukākais puisis pasaulē ir viņa brālis un ka šis nu ir kompliments, ko grūti pārsist

vispār ir tikai likumsakarīgi, ka liela daļa vīriešu nesaka komplimentus. kā gan lai gribētos to darīt bieži, ja uz "skaista kleita" atbild ar "ai, tā jau veca" vai "labi izskaties" - "ai, ko nu tu muļķojies, man šodien loki zem acīm"

labi. eju paelpot svaigu gaisu caur maziem baltiem nikotīna kociņiem un likt vienreiz to sasodīto eksāmenu.
gājusi. tik ka jšu pieturiet īkšķus!

man visu laiku šķita, ka esmu cirslis. esmu ar. tikai cirslis var sasatraukties par to, ka neko nezin par tēmu, kuru diezgan pamatīgi pētījis k.d. sakarā. un attapties, ka fails ir fļaškā un fļaška bikšu kabatā

nu ka gājusi beidzot

http://www.youtube.com/watch?v=_uU6aYNXnUk