ai, vienreiz jāsāk naktīs gulēt. citādāk šoreiz bija kkāds pārtijs pie dabas krūts /kā tas skan krieviski? nav takš grudj prirodi/ ar šašlikiem un zā, kas pa tālruni runāja ar ralfī, kas bij tālu eksotiskās un siltās zemēs pieredzi smelties un rauru ar kkādu šaumīgi izskatīgu brūgānu. un žimu un sesku, kas ar visādiem aparātiem bija devušies dendroloģisku attēlu medībās un širmi, kas stāstīja par dzīves jēgu un pa punktiem pierādīja, kāpēc es dzīvoju nepareizi un ea ar vīru, kas grasījās kuru katru mirkli ierasties tam kaut kam par godu.
bija tāda īsti silta un saulaina vasaras pēcpusdiena. bitītes dūca, putniņi čivināja
gribu vasara. tūliņ pat!

veel vairaak zheel par to, ka sev daavanu sveetkos jau esmu iegaadaajusi, man bija tikai par to, ka nezinu, vai kaadaa no tiem kolosaalajiem izshuutajiem brillu macinjiem, kas lepni gozeejaas esplanaades tirdzinja maaksliigajaas uguniis paseetu rauras vai ea brilles.
kaut ko tik skaistu un /jaa, pat elegantu/ sen nebija sanaacis redzeet.
prieks, kur tu rodies!

visticamaak, ka veelaak, domaajot par sho trako rudeni /man skiet, ziema veel nav/ man vislabaak praataa naaks vakardiena ar laisko lampu duukonju lnb lasiitavaa, duumakaino peecpusdienu, pusdienaam uz veermanjdaarza solinja, gauso cigareti eeshanas laikaa un liepziedu siirupa charku celjakaajai

vispaar, ja tas salavecis ierastos ar taadu kaartiigu zhagaru kaudzi un paaris blukiishiem piedevaam, mana sirds, /un ne tikai/ goda vaards, iesiltu

tas, ka es te visu laiku chiikstu par sevi, par sevi vien, neliecina vis par kaut kaadu mistisku pashpietiekamiibu/lai arii kas taa buutu - man sevis vienmeer truukst/, bet to, ka kaadu laicinju nav pa/ne/laimeejies uzrauties uz kaada naaviigi izskatiiga piseliiga keema ar pretenzijaam lauzt sirdis

diez ko domaa kaiminji par to, ka no mana loga regulaari "nejaushi" birst aaraa atpleevoti ciisinji
lejas kakjis jau sajuusmaa

kas ir tas sasodiitais love.atlants.lv?