bija reiz taadi labi laiki, kad par telefona sarunaam nebija jaamaksaa. un tad, kad man bija maajaas vienai pashai ne vairs garlaiciigi, bet bail, zvaniiju uz bausku un vinja man lasiija pasakas. stundaam ilgi
jau esmu aizmirsusi numuru. kaut gan vienalga - viena cipara jau taapat truuktu
baac. shobriid vispaar tikai viena veeleeshanaas - maajaas paliist zem segas, lai kaads uztaisa vakarinjas, noglauda galvinju, pakalpo nikjiishiem, palutina un samiiljo un pazheelo un iekurina un nomazgaa sasodiitos traukus un izdara taa, lai maajaas ir silts un tiirs un uztaisa kaut ko garshiigu un aiziet uz aptieku un sadakteree un jaa
mietpilsona sapnis. lieciet kaut pie kauna staba
lielaakaa dala cilveeku, kas ir kategoriski pret jaunaas bibliotekas celtnieciibu tur ne reizi nav uztureejushies tik ilgi, lai dabuutu kaadu graamatu/rakstu/palasiit
vispaar laikam drudzis - izlasiiju pariizes dievmaates katedraales peedeejo nodalu. nu speciaali uzshkjiiru un izlasiiju par kvazimodo preciibaam. skaisti jau. vecais labais hugo zin, kaa saraudinaat meitenes.
knapi notureejos
ai, es, kaa vienmeer visu paaraak reduceeju uz savu pateetisko personu.
vai tas kaadreiz arii beigsies?
un veel es nesaprotu, kaapeec izbujushiem padraugiem jaasuuta man visaadi piedaavaajumi par iziirejamu istabu un divistabu dziivokli
is it just me?
