vot mazdūšību man tiešām var pārmest.
un tā ir tiesa - man tiešām šim tam trūkst dūšas

ir domas un situācijas, kuras pirmajā mirklī šķiet drausmīgi nepiemērojamas manai patētiskajai personai, bet ar laiku vairs nešķiet tik nepanesami briesmīgas

var jau būt, ka mani komentāri jūsu žurnāļos šķiet pokemoniski /tomēr tik pilni eksistenciālisma garā izdvestām pusartikulētām skaņām un smaid un bučģīmīšiem/, bet vai gan tas, ka mācāmies teikt 'man rūp, man sāp par tevi, es tevi mīlu, tu esi man svarīga/s' mūs nepadara par cilvēkiem?
gandrīz tikpat ļoti kā nespēja to pateikt.


un varbūt tiešām dzīvi ir vērts nodzīvot, mācoties mīlēt un to arī pateikt. tieši un nepārprotami. arī vistuvākajiem

You`re welcome, Alice!

un vēl man gribas teikt:"Sievietes!"
ne tādā indīga pārākuma pilnā tonī, bet tā samiernieciski skumīgi. par to, ka nezinam, ko gribam. vai, ilgi un dikti gribējušas un beidzot dabūjušas, saprotam, ka tas nav tas, ko gribējās un vajadzēja. un ka kaut kas cits jau ir aizlaists postā. un par to, ka reizēm sieviešu lōģika ir absolūti aloģiska. un intuīcija - mazliet histēriska. un par to, ka es arī esmu sieviete, nekas cits neprastu būt, un, ja godīgi, negribētu ar. un par to, ka dzīve ir sarežģīta
Sievietes!