un pa vidam visam tam, ka esmu maza nabaganabadzīte un ka čīkstulis-pīkstulis uznācis to vien gribas kā ķīniešu čekerus un grauzt cepīšus un lai visi pažēlo

pēc tam, kad mā vakar visu dienu betonējusi mājas pamatiem apmalīti un rakusi zemi, nolasījusi nezāles, bērusi granti un dolomīta šķembas uz pamatiem un darījusi visādus tamlīdzīgu niekus, skrien iekšā, fiksi fiksi ielec zābakos, pēc jaunākās modes atloka bikšu galus līdz zābīšu augšmalai, uzcērt balto tipa zamšādas mēteli, apsien ap galvu lakatu pa krievušku modei lai ausis nesalst un ved mani vecmammu lūkoties. pa ceļam, mazajā ciema veikaliņā ejot aiz mums izkāpj tēvaiņu (~30) bariņš. paskatās, nosvilpjās un izgrūž "O, kas par zaķīšiem!" nummuriņu neprasīja. laikam taču sakautrējās, ka mammu par zaķīti noturēja, a mēs vēl tagad ķiķinam. par zaķīšiem

un kad es būšu saņēmusies un izdarījusi daudzas labas lietas, vēlams akadēmijas sakarā, es aizvedīšu sevi uz kīnō. uz plazu. tauriņu un skafandru. un tad vēl varbūt piafas filmu, ja vēl kur rādīs.
arī ja nebūšu sadarījusi. kkad jau jāizved sevi tautiņās

kaķim pēdas cementā. bijis būvdarbus pārraudzīt

man ir nepārspējams talants aizmirst lietas kā tādas, jo īpaši apģerba gabalus.
un baigā veiksme vēlāk šo to dabūt atpakaļ.
zan mamma atradusi manas aldara hokejzeķes, ko pazaudēju ap pagājušā gada jāņiem