rakstu vēstulītes draugiem. skatos tajā, ko esmu sarakstījusi, ne tikai sarakstījusi, bet arī domājusi un brīnos par to, kā viss mainās

runcis Leopolds varētu būt arī mans šībrīža varonis - vienmēr nosvērts, labestīgs, piever acis uz nerātnībām un ir ar labu humorizjūtu
jā. varētu gan

starp citu - ceturtdien biju ezītī. it kā jau nekas nav mainījies, ja vienīgi mazāk nostāvēt nespējīgu sekstūristu, vairāk pilnīgi dīvainu r'n'b remiksu
sajutos citā vecuma grupā.

un sagribēju tādu pašironisku ballīti. uz dz.d. teiksim - tā, ka visi satjūnojās atbilstoši jaunākajām sīčžurnālu modes tendencēm, sataisa elvisus, samālējas kā ķēmi, salien getrās, un tad "retro" zālē līdz pagurumam danco pie gipsy kings, deivida bovija, šēras un spice girls

es neesmu pokemons, man tikai pareizrakstība klibo

reizēm man gribas būt vienaldzīgai un necepties par lietām, kuras grūti mainīt
vai par to, ka visiem vienalga. un tad es padomāju un secinu, ka negribu gan

manī mīt ilgas pēc ņuņorkas. gaismiņu kastītēm debesskrāpju logos, mānīgās anonimitātes un kņadas ielās