patiesībā vajadzētu tik vien, lai nezūd kopābūšanas prieks. lai ikvienam katram būtu kāds, ar kuru kopā pavadīt laiciņu (un te nu ir vienalga - minūtes 5, pusstundu, dienu, nedēļu vai gadu) runājot, tējojot, vienkārši sēžot blakus un skatoties acīs, blenžot milzu ekrānā, cepot un šmorējot, vellapēdojot, dziedot, dancojot vai nedarot neko. nu darot kaut ko no tām mazajām lietiņām kas aizpilda laiku vai piepilda dzīvi. un ja tad pēc katras tādas reizes būtu mazuma piegarša, patīkami kairinoša, ne tāda agresīvi nervoza, pasaule būtu mazliet labāka. mēs būtu mazliet labāki un pilnīgi noteikti arī laimīgāki
vairāki kādi.
vai vismaz viens katram

vislielākā nelaime ir tāda, ka vienmēr skrienot, skaitot pēdējās kapeikas un raizējoties par tālo, drūmo nākotni, mēs esam aizmirsuši kā tas ir - būt laimīgiem.
katram atsevišķi un visiem kopā