viens profils diviem cilvēkiem ir kaut kas briesmīgs. saraksties it kā ar vienu, bet otra klātbūtne ir ļoti taustāmi sajūtama
varbūt es neesmu tik tālu izaugusi, bet tāda dalīšanās forma man ir neizprotama. uzticēšanās ir laba lieta un tomēr. ir taču lietas, par kurām skaļi nerunā. ir sveši noslēpumi, kas ienāk sarakstē līdz ar emocionālu/intelektuālu tuvību. tavi draugi ir mani draugi. tev varbūt. bet vai viņiem tu esi tikpat liels draugs kā tava otrā puse? ir taču lietas, kuras drīkst zināt es, viņš un vēl mēnestiņš. un tad kāds vēl bāžas nevietā pa vidu. un tad brīnās, ka draudzības atdziest vai pazīšanās izjūk. nu labi - var redzēt, kas tieši un kā uzmācas ar pārspīlētiem jūtu apliecinājumiem un varbūt kādu attur no attiecību skaidrošanas vai piedauzīgu piedāvājumu izteikšanas un tomēr.. kur tad paliek izslavētā uzticēšanās? atklātība ir laba lieta, bet kur paliek iztēli rosinošais noslēpums? tas laikam nav vēlams, jo vienam par otru ir jāzina VISS. un kā tad lai es zinu, kurās tieši no šamējiem sēd pie monitora? abi reizē - kopējais profīls kā nekā. bet sajūta, ka kāds svešs lien manā biolaukā, manā prātā un vēl nez kur, paliek
mīlētāji, mļa
sarakste tomēr ir intīma padarīšana
