atkal piezagusies tā akūpera bīvizjūavail sajūta. un tā uz riņķi un atkal uz riņķi lai nekad nebeidzas

noskaņojums tāds, ka varētu uzrakstīt graujošu mīlestības dzejoli. balādi vai poēmu. nevis ar gaušanos un čīkstēšanu, bet tādu sirdsprieku un laimi, tādām laimīgi pāri plūstošām, pat putojošām jūtām, ka no mazās kripatiņas, kas tiktu katram, nesaltu vēl ilgi

sapratu, ko man gribas - koferi. tādu palielu retro koferi. koka karkasa, melnas lakādas ar spožiem metāla apšuvumiem. pamatīgu un smagu

nē, pat ne koferi. kādu, kuru koferī ielikt. ielikt koferī, ceļot pa pasauli un zināt, ka neko vairāk nevajag. ka viss jau ir. nevis ir, bet pietiek. nekā lieka. tikai kādu koferī ar kuru mājas ir jebkur. mājas kādā klātbūtnē
nē. ne koferī - krūšu kabatiņā. tad es vienmēr staigātu rūtainajā flaneļa kreklā. baltais lina būtu svētdienām un svētkiem. staigātu rūtainajā, kādu nestu krūšu kabatā, bet vienmēr domās būtu baltajā. raupjā un stīvā lina pamatīgumā

paldies! arī Tev

/gribas tā vienkārši pateikties. visam un visiem. par jebko
šis tad lai ir tas aizmirstais paldies, kura ļoti trūkst

kārtējais vakars, kad miegs nāk ļoti ļoti, bet, paskatoties uz listes nespēlēto daļu nekādi nespēju likties uz auss. rīt arī būs, parīt arī, bet slāpes ir šodien. dzer taču tad, kad slāpst?!