kā man ir paveicies! beidzot man ir ticis īstais. izskatīgs, tumsnējs, slaids, spēcīgs, rotaļīgs, neuzbāzīgs, patstāvīgs, neatkarīgs, bez kompleksa mīlināties un trīties arī tad, kad neesam vieni, manai mammai viņš ļoti patīk, tēvs šamējo piecieš, ir draudzīgs ar maniem draugiem, kaut gan murrā tikai man. no pieskāriena vien
tikai ar trauku mazgāšanu un miskastes iznešanu kaut kā neiet. bet gan jau kaut kā

nez tik kā manam vīrietim /vēl jorpojām neesmu atmetusi domu, ka man arī tāds reiz būs/ patiks, ka šamējais guļ vai nu uz otra spilvena vai uz krūtīm. bet gan jau paši tiks galā

cīņā mēs pret bērnu starplaiks - tante pievērsās datoram un kļuva neinteresanta. zaudējumi - minimāli: siers - 2 šķēlītes, pēdējās miega paliekas un ilūzijas par kārtējo mierīgo dienu. kaķim smagāk - upurēts vismaz viens nags
ar bailēm gaidu nākošo raundu
pašā rīta agrumā, kad kāds izmisīgi un spiedzīgi laužas pa durvīm iekšā neatvērt ir ļoti grūti, skaidrot, kāpēc svešās mājās ar svešām zobubirstēm nedrīkst tīrīt zobus, kāpēc nedrīkst šeptēties svešos plauktiņos mājas saimnieku prombūtnē stāstot, ka diāna gan ļauj, kāpēc nedrīkst izvārtīt baltus spēļu lāčus.... tas ir neiedomājami nogurdinoši


otrais raunds. uzvārīju tēju. vēlreiz - pirmo reiz tēju jau biju izdzērusi, sajaucu krūzes - man ir tāda pat, pa paraduam pagrābu pirmo, kas pa rokai. turklāt vajadzēja nevis kumelīšu, bet meža ogu.

galvā ir nobriedis viltīgais plāns uz šīs promiešanu aizslēgt durvis jo tantei ir jānomazgājas, sapakot paunas un laisties. prison break laikam tālāk nenoskatīšos. bet ar tām 4 sērijām jau ir āķis lūpā

es esmu draņķīga tante. turklāt tas ir netaisnīgi šitik agri nevainīgu cilvēku mocīt ar eksistenciālas dabas jautājumiem
man laikam vēl kādu laiciņu nebūs bērnu. vismaz ne tādu, kuri jau iet skolā/apšaubāms fakts/, lai arī viņiem ir (ar rokām rāda trīs pirkstus) gadi. ja sāk ar grūtniecību un zīdaini, tā palēnām, tas noteikti ir vienkāršāk, nekā ja tev pēkšņi un nebrīdinot jau pirms desmitiem pa durvīm iekšā laužas šitāda ūdenszāle

promejot iedeva bučiņu uz vaiga un es sajutos vainīga par savām domām un vēlmi mazliet papurināt aiz pleciem lai kaut uz brīdi būtu miers