darbu kaudze aug, termiņi (vēl nenokavētie) baisos tempos tuvojas, pēkšņi parādās mistiski referāti, kas jānodod kā reiz tieši tad, kad viss iepriekšējais, kam pat neesi pieķēries
bet mani tas nesatrauc. ne nu gluži tā, ka tas uz mani neattiecas.. varbūt tā ir pēclietuvas eiforija. vai milzīgā stresa un sakāpinātās nopietnības pāraugšana
bet labi vien ir. ir parādījusies maza atblāzma no tā, kas man šķiet es esmu - tāda jauka, rāma, impulsīva būtne, kas ir kas brīnumaini pretējs tam ņerkstošajam, nelaimīgajam nervu kamolam, par ko biju pārvērtusies
karalis ir miris, lai dzīvo karalis!

katra darbība un vēl jo vairāk bezdarbība izraisa sekas. uzmini nu, kuram nāksies tikt ar to galā?!



/man reizēm zūd saprašana, par to, kāpēc tieši es..
:)