tu cilvēks teorētiski zini, ka Latvijas ceļi nav droši, ka katru gadu bojā iet tikuntik cilvēku, tikuntik velosipēdistu, tikuntik gājēju, ka tikuntik šoferu pieķerti braucam dzērumā, varbūt pat esi papētījis melno punktu karti, sastrēgumos sēžot nošausminies par idiņiem, kam vienmēr vajag tikt ātrāk nekā pārējiem un kuru dēļ mājāsbraukšana ievelkas. uz ceļa redzot stikla druskas vai salauzītus vrakus varbūt noskaiti tēvareizi.. aizej mājās, aizcērt durvis un viss - tas uz tevi vairs neattiecas.
un tad kādudien tev apvaicājas vai rīt nav jāiet uz bērēm. jo laikam bijusī klasesbiedrene. avārija. meitiņa bāreņos. un tu izmisīgi pārskrien internetam lai atdurtos traukos un saprastu, ka mirusi persona nevar čatot. nu, ļoti mirusi - I mean. un nav nekādas nozīmes tam, ka jūs tikai pavirši sveicinaties, ka reti "kā tev iet?" izskan starppilsētu autobusos. ka skolas laikā viņa bija pastulba špidrilka kas tikai ar bērniņa dabūšanu nākusi pie prāta, ka jūs nepazīstat viena otru, varbūt pat negribat pazīt.
nozīme ir tikai sapratnei, ka maita statistika, blēdīgi no mugurpuses piezagusies un nu žņaudz. un neatlaižas. un tu domā par visiem tiem rādītājiem, kuros ieskaita arī tevi.
tik šokējošu belzienu šajā sakarā nebiju jutusi kopš dienas, kad uzzināju kas ir fertilais koeficiets
un vēljorpojām nespēju izdomāt ko man pienāktos darīt - kā apvaicāties vai jāizsaka līdzjūtība vai kā to izteikt. visticamāk apgrūtināšu sirdsapziņu nevaicājot neko. gļēvule un zaķpastala
