šodien pamēģināju i flamenko i indiešu dejas i stepu. uz indiešu klasisko deju piektdienās tomēr neiešu. pietiks ar info palasīšanu. skaisti, bet nav mans. bija piemirsies, ka dejo acis un skatieni un ka dejā gandrīz verbāli var izstāstīt stāstu. ja saprot un prot ieraudzīt.
bet steps tomēr ir favorīts. es teiktu, ka tā ir pēdu dzeja
kad nerāte ko dara, dara pamatīgi - mazliet jūtu kāju muskuļus

filma dziesma no viņsaules. skaista. un tā mūzika

varbūt mazliet uzbāžos ar visiem pozitīvismiem un uzslavām un iedrošināšanām, bet apkārt manāms tāds kā spēku pasīkums. un nav jau grūti pateikt ko jauku nemelojot un tā kārtīgi uzsist uz pleca. jo vajag. un kad ļoti vajag, nekad nedzird to kāds tu esi terminātōrs un kā tev viss izdosies un cik lielās bumbās vispār viss reiz būs