var jau būt ka bērnišķīgi un naivi un pat stulbi, tomēr man spītīgi gribas ticēt labajam cilvēkos. tam ka visi ir daudz foršāki, un ka mēs esam draugi un ka visi vīrieši NAV cūkas, un ka mīlestība notiek. un ka precās ne tikai kredīta pēc vai bērneli gaidot,ka īsti Vīrieši nav tikai asarainās filmās. un ka ideālā piemērotība pastāv. un ziniet ko - man tīri labi tā patīk. sauciet to par ideālismu, par idiotismu vai dajebkā citādāk. neinteresē! varbūt tā ir gara nabadzība un naivitāte pārākajā pakāpē. es nemaz i negribētu dzīvot citādāk. jāatzīst, ka nemācētu ar, bet - it`s all about expectations. un iepūt man!

un tieši šodien un pēc visa tā, ko iepriekš sapukstēju, viņi ņem un man uzdāvina nino katamadzi un insight ōperā! un tas ir neiedomājami skaisti. ne vien tas, ka cilvēki, no kuriem nekad neko tādu nebūtu gaidījusi, bet vēl arī sapni, no kura biju ne nu gluži atvadījusies, bet neticēju, ka ar mani - šeit un tagad.
mājās braucot visu ceļu nevarēju izšķirties - smiet vai raudāt. tā kā dzimumdienā
ja nu jūs lasat - miuzīgs paldies!