ja būtu zinātniski vai empīriski pierādīts, ka cocacola nobendē tauriņus vēderā, pārdošanas apjomi.. trīskāršotos
tiesa gan, tad ar joni tiktu meklēta reanimējoša dzira. visticamāk ka

ja mani sauktu par Jautrīti, es noteikti būtu drūmākā būtne uz planētas, staigātu pārkrāsotu notecējušu meikapu, saplēstām melnām vai pārskumji pelēkām drēbēm, klausītos industriālo roku, death metal, kaut ko absolūti psihodēlisku un vienīgā mani grauzošā netaisnība būtu vārda neatbilstība manai iekšējai būtībai

šī ir mana nekur nekad zeme. vieta, kur izgāžas solījumi, kur atļaujos būt ļauna, vēl ciniskāka nekā parasti, vēl sāpinātāka, vēl slinkāka, vēl izlaidīgāka. vieta, kur mācīties kā nevajag un sapņot par to, kā ir pareizi un kā kādreiz būs, vieta, kur noliegt sevi sevī un apkārtnē, par kuru izsāpēt, kuru ienīst tikpat ļoti cik mīlēt. vieta, kur neviens neliedz, neviens nezin, neprot apturēt pāri pašdarīšanu
un rīga ar skolu, mūžīgi nelaimīgajām mīlestībām, nesamaksātajiem gāzes un elektrības rēķiniem, neaizpildīto ūdensskaitītāja lapiņu, nenodotajiem rakstudarbiem ir prom un nereāla.
šeit ir tikai mūžīga cīņa pašam ar sevi, sevis laušana un pāraugšana un citam nekam te nav nozīmes.
nebrauciet uz manu nekurnekad zemi. netraucējiet

man ļoti patīk, ka jūs nākat ciemos, ļaujat man rosīties, gatavot, čubināties
man ļoti patīk tas, kā vīna glāzēs salietais kefīrs flirtē ar multiaugļu sulas paku
man patīk kā sprakšķ malka krāsnī mirklī kad malkojam šķidrumu no glāzēm
man tīk pārdrošās sarunas, sazvērniece svece, kas maskē mulsumu vaigos
man tīk, kā pseidobaļļuku vidū lepni nomurrājas ledusskapis, stāstot par svarīgajiem ikdienas notikumiem
man patīk ka, ieraugot nākam vēl kādu, pods kā balts gulbis lepni saslejas un sabužina spalvas, lai vēlāk skaudīgi glūnētu uz dīvānu un zagtu sarunu driskas
man patīk, ka tēja jāvāra atkal un atkal
vērot kā krūze atkal un atkal pieskaras jūsu lūpām un klusi garo

man nepatīk dzirdēt jūs aizejot. klausīties kā soļi pāršķeļ trepjtelpas tumsu un reliņi satraukti apspriež aizgājēju
man nepatīk griezīgais durvju zvans
bet visvairāk man nepatīk atkal un atkal pierast pie naksnīgajiem trokšņiem tukšajā mājā, kad esmu dalījusies viesmīlībā un guļvietā