bija tik daudz, ko gribējās teikt. sākot ar dusmu par ārzemju sekstūristiem un perversu prieku viņus parupji atšūt, skaļu brēkšanu, ka visi vīrieši ir cūkas, pēkšņu asaru rīšanu, izdzirdot viņa balsi mirklī, kad liekas, ka izniekoju dzīvi un labu vīriešu nav, tumšā trepjutelpā baidīšanos no savas ēnas, asām sāpēm par kādu, kuru plosa, aizrautīgu pasaulē skaistākā runča barošanu ar savecējušu sieru, piespiešanos visu dienu nosēdēt informatīvā konferencē, kura tomēr nesniedz tik, cik bija gaidīts, apzinīgu mājasdarbu pildīšanu, trauku mazgāšanu, poda beršanu, mazu kaprīžu apmierināšanu - mcdonalda paikas un smaržīgas tumšsarkanas neļķes un pildītās tulpes iegādāšanu, nevarēšanu tikties un atklāties, bezkaunīgu melošanu telefona klausulē adresātam ļaujot noticēt kā mani mīl un dievina un kā es tāpat un cik vispār viss ir brīnišķīgi un absolūti bezkaunīgu sirdsapziņas pārmetumu neizjušanu. un liekulīgiem kā tev iet? un sevis saudzēšanu un žēlošanu, un sapņiem par ideālu dzīvi
tagad prātoju par krokusu zaļumu, cilvēkiem, kuriem ir jāmelo, jo viņi patiesību negrib saprast un spēju puskretīniem bāzt ausīs tādus batonus, ka tur nu tiešām jābūt idiotam, lai kam tādam ticētu. izrādās es tiešām protu melot, likt nojaust absurdas patiesības, tik aizrautīgi stāstīt par neesošu mīlestību, ka neks cits neatliek kā pašai noticēt. tur laikam ir kāda atgriezeniskā saite. nevaru melot cilvēkiem, kurus cienu, ja ļoti, ļoti nevajag. un nespēju cienīt cilvēkus, kuri pieprasa melus un tiem tic. stulbi. nevaru mīlēt, ja necienu, bet varu cienīt ja nemīlu. un vēl par to, kā veči jūt, ka noskatītais medījums ir cita mednieka redzes lokā /ja nu tic mednieka-medījuma teorijām/ un izdomā, ka tieši tad jāiet uzbrukumā, kā reiz visi vienlaicīgi citā laikā vienkārši atstājot aizmirstībā un nolemjot garlaicīgai nagu vīlēšanai. un prātam neaptverami naivu vīriešu cerību, ka viņa /vai es - kāda gan tam patiesībā nozīme/ piezvanīs. jo mana pieredze rāda, ka negrib un neinteresē un nezvanīs un ka paņem numuru lai atkratītos. bet šie domā ka zvanīs ar. tad jau drīzāk roka nokalstu
šķiet drīz būs jāsāk ticēt viņi no marsa, mēs, tās gudrākās no veneras teorijai. kaut gan teorija par mazu jauko cilvēku izcelsmes planētu un milzīgu idiotu ražošanas galaktiku man laikam tomēr labāk patīk. protams, ar pārliecību, ka es un mīļcilvēki cēlušies no tās pirmās