izskatās, ka esmu aplaidusi arī māti. tā jau neko. trešo dienu no rīta līdz vakaram sevi piespiest uzturēties guļus nekādi nevarēju. un kas par to, ka kāda diena nāks klāt? nebūtu telefons nomiris, varētu pačatot a tagad.. vispār jocīgi - nevarot attaisīt vaniļas kārumu ieraudzīju sevī trauslo sievieti. un tad sirsnīgi apraudājos par netikšanu ne pie apelsīna ne mandarīna. labi, ka končas nepārdod vakumiepakojumos.
šodien lasīju belševicas stāstus. tik sirsnīgi khe-khe kā pie dullās paulīnes sen nebij gadījies.
un vēl es mazliet sapņoju kā būtu ja būtu, bažīgi bakstu rūkošo uznabas taukumiņu un prātoju par skeletiem, kuri noteikti tūdaļ līdīs no skapja laukā
vismaz spogulis pārstājis baidēt ar neveselīgi bālu atspulgu, kurš reizi no reizes izskatās arvien anorektiskāks.

vēl viens bēbis! un es priecājos. tiešām.


/zan` nestreso - paralēlklasē

ar šito slimošanu laikam neizgavēšu. mani vajā tāds bads, ko var tikai ar gaļu... un es tā gribēju. un es jau zinu, ka slimniekiem jāēd viss, ko gribas un tomēr. tas ir tik sasodīti netaisnīgi!!!

ja to varētu darīt no iekšienes, es uz pieres ceptu vēršacis. ka nemetās

bija jau piemirsies, ka kaķis pēc divu dienu mīcīšanās pārnāk ar tik dubļainām ķepām, ka vienīgā prātīgā vieta, kur tās uzlikt ir printera reiz tīrā muguriņa

nu kapēc man visu vajag tagad un tūlīt?!
sievietes
mācos pacietību, bet tas ir tik neiedomājami ne-viegli